Ja pēdu sēnīti atpazīstat sākotnējā stadijā un laicīgi sākat ārstēšanu, pastāv liela iespējamība ātri atveseļoties, izmantojot minimālu daudzumu pretsēnīšu medikamentu, kas, ilgstoši lietojot, lielākoties apdraud veselību (īpaši aknām). Diemžēl ne vienmēr un ne visiem izdodas savlaicīgi reaģēt uz pirmajām sēnīšu infekcijas parādīšanās pazīmēm, jo simptomi sākotnējā stadijā ir ļoti līdzīgi nekaitīgām ādas izpausmēm. Tu zini to sajūtu, kad uz pirksta nagu plāksnes atrodi dzeltenu plankumu un pirmās domas, kas nāk prātā, ir: nekas, nogriezīšu, izaugs veselīgs tīrs nags, vai arī iesitīšu sevi kaut kur, tas drīz pāries. Vai arī starppirkstu krokās parādās neliels pīlings, kas 90% tiek attiecināts uz sausu ādu un tiek apstrādāts ar mitrinošiem krēmiem. Bet aiz visām šīm “nekaitīgajām” izpausmēm visbiežāk slēpjas pazīstamā un nīstā kāju sēne.
Provocējošie faktori un infekcijas avoti
Grūtniecība var izraisīt sēnīšu slimību attīstību, jo šajā periodā sievietei var rasties strauja imunitātes samazināšanās un hormonālā nelīdzsvarotība.
Pēdu sēne, tāpat kā daudzas slimības, nevar attīstīties pati par sevi; tā izskatam un attīstībai ir nepieciešama labvēlīga vide. Ir vairāki faktori un vienlaicīgas slimības, kas provocē šīs slimības parādīšanos:
- straujš imunitātes samazināšanās;
- personīgās higiēnas trūkums vai pārkāpums;
- pastiprināta svīšana;
- cukura diabēts;
- aptaukošanās;
- plakanas pēdas;
- apakšējo ekstremitāšu asinsvadu slimības;
- pastāvīgi nobrāzumi un brūces;
- ķirurģiskas iejaukšanās utt.
Mēs esam uzskaitījuši populārākos pēdu sēnīšu cēloņus, taču pat nepareizs uzturs vai ilgstoša antibiotiku lietošana var izraisīt arī mikozes attīstību.
Visbiežāk infekcija notiek pēc slima cilvēka apavu lietošanas vai publisko dušu apmeklējuma. Pēdējos gados strauji pieaug arī mikozes izplatība, izmantojot manikīra ierīces. Citi infekcijas avoti ir:
- personīgās higiēnas līdzekļi slimam cilvēkam (lufa, pumeks);
- inficēta cilvēka lietas (zeķes, zeķes, apavi, čības, bikses);
- grīda (īpaši koka) vannās, dušās, sporta zālēs.
Pēdu sēnītes izraisītāji ir ļoti izturīgi pret apkārtējo vidi un izceļas ar to, ka var ilgstoši palikt latenti uz koka, dvieļiem, zeķēm. Paasinājuma periods ir pavasaris un rudens.
Kā atpazīt pēdu sēnīti sākotnējā stadijā?
Šeit pieredzējuši dermatologi iesaka pievērst uzmanību ne tikai ārējām, bet arī iekšējām pazīmēm. Vai esat ievērojuši, ka visi iet uz pirtīm, baseiniem, sauļojas pludmalē, bet sēne skar tikai noteiktus cilvēkus? Lieta tāda, ka tās attīstībai nepieciešama labvēlīga vide – samazināta ķermeņa pretestība. Šis stāvoklis var rasties vienlaicīgu slimību klātbūtnē vai nesen veiktas medicīniskās ārstēšanas laikā, kuras laikā tika lietotas antibiotikas vai hormonālās zāles.
Tagad parunāsim par sēnīšu izpausmi uz kāju ādas. Galvenie simptomi ietver:
- plaisas starppirkstu krokās;
- pīlings starp pirkstiem;
- ādas sacietēšana uz papēžiem;
- āda uz pēdām un pirkstiem nolobās;
- nagu plākšņu deformācija (sabiezēšana vai retināšana);
- nagu krāsas maiņa (dzeltena, brūna, melna);
- kāju apsārtums un pietūkums;
- sarkanu plankumu parādīšanās uz augšstilbiem un kāju iekšpusē;
- zvīņas pa visu pēdas virsmu;
- dažādas intensitātes nieze (atkarībā no atrašanās vietas un patogēna);
- nepatīkama smaka (visbiežāk novēro cilvēkiem, kuri cieš no pārmērīgas svīšanas).
Ar dziļām mikozēm var parādīties burbuļi, garozas un plaisas, ko pavada smags nieze un sāpes. Dažos gadījumos bojājumi atrodas tādās vietās, ka stipru sāpju dēļ nav iespējams nostāvēt uz kājas. Tas var izraisīt īslaicīgu invaliditāti un pārvietošanās problēmas.
Šķirnes un klasifikācija
Kā jūs jau zināt, mikozes var izraisīt dažādi patogēni, pamatojoties uz to, bojājumu lokalizācija var atšķirties. Visbiežāk pēdu sēnīti var izraisīt:
- dermatomikozes;
- Candido mikozes;
- dziļas mikozes.
Visas pēdu mikozes mūsdienās tiek uzskatītas par patstāvīgām slimībām, ko izraisa dažādi patogēni un lokalizējas dažādās kāju zonās, taču tās visas vieno viens nosaukums – pēdu sēne. Visizplatītākie no tiem:
- Rubrofitiya pietura. Tas veido aptuveni 60% no visām pēdu mikozēm. Tas ir ļoti lipīgs un izplatīts dažās iedzīvotāju grupās. Sākotnējā pēdu rubromikoza stadija raksturojas ar bojājumiem starp pirkstiem un krokām uz pirkstiem. Pēc tam procesā tiek iesaistīta pēdas zole un iekšējā puse. Nagu plastikas bojājumi ar rubrofitii tiek novēroti katram trešajam pacientam. Diezgan bieži kopā ar sēnīti uz rokām, īpaši ar vispārinātu rubromikozi.
- Epidermas mikozes. Tie ietver divas atsevišķas slimības - pēdu epidermofitiju un cirkšņa-augšstilba kroku epidermofitiju. Abos gadījumos bojājumi ir lokalizēti uz kājām. Pēdu epidermofitiju raksturo kroku bojājumi starp pirkstiem, pēdas pēdas un muguras daļa. Retāk process izplatās uz nagiem (parasti uz 5. un 1. pirksta). Bojājumi ir pārklāti ar zvīņām un garozām. Ir dažādas intensitātes nieze. Akūtos gadījumos var rasties vispārējs savārgums un galvassāpes. Cirkšņa epidermofitija parādās kā lieli zvīņaini plankumi cirkšņos, kāju iekšienē, augšstilbos un perianālajā zonā. Bojājumi var sasniegt lielas plāksnes izmēru, un tos pavada neliels nieze, lobīšanās un pietūkums.
- Onihomikoze. Nagu sēnīšu infekciju izplatība katru gadu nepārtraukti pieaug. Tikai tagad (saskaņā ar statistiku par 2016. gada vidu) 10-18% krievu tiek diagnosticēta dažāda smaguma nagu onihikomikoze. To attīstībā liela nozīme ir vides un sociālajiem faktoriem. Riska grupā ietilpst arī cilvēki ar problēmām ar asinsvadu, imūnsistēmu un endokrīno sistēmu. Vīrieši slimo 1,3 reizes biežāk nekā sievietes. Onihomikoze bērniem ir ļoti reti sastopama, un tās izplatības maksimums ir cilvēkiem vecumā no 50 līdz 70 gadiem.
- Kandidoze. Reti, bet joprojām ir gadījumi, kad pēdas bojā Candida sēnītes. Atsevišķos gadījumos kandidozais balanopostīts var izplatīties no dzimumorgāniem uz perianālo zonu un cirkšņa-augšstilba krokām. Nedaudz biežāk uz nagiem tiek konstatētas raugam līdzīgas sēnītes. Sākotnējā stadijā ir sāpes nagu krokā, un, nospiežot, var izdalīties strutas. Laika gaitā tā krāsa iegūst brūngani brūnu nokrāsu.
Ir arī gludas ādas rubrofitiya, bet bojājumi ar to reti tiek konstatēti uz kājām. Bet rubromikozu cirkšņā raksturo kājas iekšpuses bojājumi ar sarkaniem plankumiem.
Ārstēšana un profilakse
Kāju sēnīšu diagnostika ietver klīniskā attēla izpēti, skrāpējumu ņemšanu no bojājumiem, mikroskopiskās izmeklēšanas veikšanu (atrast micēlija pavedienus) un baktēriju kultūru, lai noteiktu sēnīšu kultūru. Pirms ārsta apmeklējuma neārstējiet bojājumus ar jebkādiem līdzekļiem! Diferenciāldiagnoze tiek veikta ar ekzēmu, izsitumiem un kontaktdermatītu.
Epidermofitii un rubrofitii ārstēšana cirksnī tiek veikta, izmantojot ārējus medikamentus (visbiežāk klotrimazolu). Prognoze ir pozitīva, ārstēšanas ilgums reti pārsniedz vienu mēnesi. Kā profilakses līdzekli bojājumus ieteicams ārstēt ar spirtu saturošiem šķīdumiem; ja ir nieze, var ordinēt antihistamīna līdzekļus.
Situācija ir sarežģītāka ar pēdu mikozēm un onikomikozi, jo pat sākotnējā stadijā tos ir ļoti grūti ārstēt un tie ir pakļauti recidīviem. Visefektīvākais tiek uzskatīts par ārējo un sistēmisko zāļu kombināciju, stingru devu ievērošanu, personīgās higiēnas un dezinfekcijas noteikumus. Diflucan kapsulās un terbinafīna kombinācija ziedes veidā ir sevi pierādījusi kā efektīva (bojājumu ārstēšana divas reizes dienā mēnesi). Saskaroties ar kāju sēnīti, liela uzmanība tiek pievērsta apavu un zeķu ārstēšanai, kas var izraisīt recidīvu. Zeķes vēlams vārīt vai mazgāt 90 grādu temperatūrā; zolītes un apavi iekšpusē jāapstrādā ar hlorheksidīna šķīdumu.
Un pats galvenais, atcerieties, ka mūsdienās pēdu sēnītes, kas atklātas sākotnējā stadijā, ir veiksmīgi ārstējamas ar modernu medikamentu palīdzību, bet progresējošas onihikomozes un pēdu mikozes ārstēšana var ilgt mēnešus un pat gadus.